„Enerģētiskā nabadzība ir samērā jauns termins, un tas vēl arvien nav pietiekami izprasts ne sabiedrībā, nedz arī valsts institūcijās. Enerģētiskā nabadzība Eiropā tiek definēta kā dzīves apstākļi, kuros samērā lielu daļu ienākumu nākas novirzīt enerģijas patēriņa rēķinu segšanai, vai arī enerģijas patēriņu nākas samazināt līdz tādam līmenim, ka tas sāk negatīvi ietekmēt veselību un dzīves apstākļus. Savukārt Enerģētikas likumā noteiktajos enerģētiskās nabadzības identificēšanas kritērijos par galveno faktoru ir izvirzīts, ka mājsaimniecībai ir jābūt maznodrošinātai un tai ir jāsaņem finansiāls atbalsts ar mājokli saistīto izdevumu segšanai. Ir vērojama nesakritība starp to, kā valsts līmenī tiek definēta enerģētiskā nabadzība un kāda ir šī termina būtība. Pēc būtības enerģētiskajai nabadzībai var tikt pakļauts ievērojami lielāks iedzīvotāju skaits nekā varētu noteikt, pamatojoties tikai uz Enerģētikas likumā definētajiem kritērijiem. Es teiktu, ka enerģētiskās nabadzības riskam varētu būt pakļauta liela daļa mājsaimniecību, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās — šīs ēkas ir ar lieliem siltuma zudumiem, to uzturēšana ar laiku kļūst tikai dārgāka, katras atsevišķās mājsaimniecības labsajūta ir tieši atkarīga no kaimiņu iespējām uzturēt savu īpašumu. Līdz ar to, pat ja mājsaimniecību tieši neskar enerģētiskās nabadzības apstākļi, tomēr pastāv ļoti liela iespēja, ka šo mājsaimniecību netieši, caur kaimiņiem, ietekmē enerģētiskās nabadzības negatīvās sekas,” SIA “Ekodoma” projektu vadītājs, energoauditors Kristaps Kašs.